Plēsēju kārta Carnivora
Lāču dzimta Ursidae

Visēdājs, kas pārtiek no sulīgiem augļiem, saknēm, sēklām, kukaiņiem, to kāpuriem un kūniņām, beigtiem dzīvniekiem, retāk – no svaiga medījuma. Vasaras beigās un rudenī barojas ļoti intensīvi, lai uzkrātu tauku rezerves ziemas snaudai.

Apdzīvo lielus, vecus skujkoku un jauktos mežus ar izcirtumiem un ūdenstilpēm. Orientējas ar dzirdi un ožu. Kokos kāpj tikai jaunie dzīvnieki. Labi peld.
Tēviņa medību teritorija ir 1500–2000 ha, bet mātītes – mazāka. Par lāča klātbūtni var spriest pēc izjauktiem skudru pūžņiem, saplosītiem satrupējušiem celmiem, atraktām lapseņu un kameņu ligzdām, sakošļātām vai nolauztām jauno apšu galotnītēm, bet vasaras otrā pusē – pēc izbradātiem auzu laukiem. Lāči arī iezīmē koku stumbrus ar skrāpējumiem un savu aromātu.
Laiku no novembra beigām līdz marta sākumam lācis parasti pavada migā ziemas snaudā. Ziemas midzeņus iekārto dabiskās slēptuvēs: zem izgāztiem kokiem, zem egles, bet dažkārt – ļoti atklātās, maz slēptās vietās. Šajā periodā mātītei ik pēc diviem vai trijiem gadiem piedzimst 1 līdz 5 (parasti 2 vai 3) nevarīgi, tikai 0,35–0,5 kg smagi lācēni. Ziemas snaudā lācis ir ļoti jutīgs pret traucējumiem. Dzīves ilgums var sasniegt apmēram 35 gadus.

Brūnais lācis bijis bieži sastopams līdz XIX gs. otrajai pusei. Vēlāk, ieviešot moderno mežsaimniecību, kas paredz mežu izkopšanu un mežu platību samazināšanos, lāču kļuvis mazāk.
Mūsdienās Latvijā sastopami aptuveni 30 lāči. Daži no tiem dzīvo Latvijas teritorijā, bet daļa ieklīst no kaimiņvalstīm – Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas.
Medīt aizliegts.
Aizsargājams: Ministru kabineta noteikumi Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts”.