Kukaiņēdāju kārta Insectivora
Ežu dzimta Erinaceida

Barībā patērē ap 200 sugu dzīvniekus un augus. Pamatbarība ir vaboles un to kāpuri, gliemji, tārpi, vardes, ķirzakas, putnu olas, putnu un peļu mazuļi. Ēd arī kritušus dzīvniekus. Atsevišķos gadījumos var nomedīt čūsku, bet to nozīme eža barībā parasti ir pārspīlēta.

Sastopams lapu un jauktu koku mežmalās, aizaugušās pļavās, krūmājos.
Mēdz apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā: vecos parkos un dārzos, pilsētu nomalēs, parkos, apstādījumos. Iegaumē barošanas vietas un apmeklē tās.
Dzīvo pa vienam noteiktā teritorijā, kuru iezīmē un aizsargā. Teritorijā iekārto vairākus vasaras midzeņus zem krūmiem, vai paša raktā alā, vai pamestā svešā alā.
Siltajā gadalaikā aktīvs krēslā un naktī, bet ziemu pavada guļā.
Ziemas midzeņus iekārto zemes iedobēs zem koku un krūmu saknēm, zem žagaru kaudzēm utt. Vasarā ķermeņa temperatūra ir 34° С, bet ziemas guļas laikā tā pazeminās līdz 5– 6° С.
Pirms došanās ziemas guļā ezis uzbarojas, bet guļas laikā zaudē apmēram trešdaļu svara. Pavasarī, lai atgūtu ziemā zaudēto svaru, barojas arī dienā. Riesta cīņas un pārošanās notiek pavasarī.
Pēc 5–6 nedēļām piedzimst vidēji 4 ezēni. Jaundzimuši eži ir bez adatām, tas kļūst redzamas diennakti pēc piedzimšanas.
Dzīves ilgums 6 gadi.

Ezi ar pienu barot nevajag. Labak ciemos atnākušu ezi uzcienāt ar kaķu barību. Ābolus un sēnes eži uz muguras adatām nepārnēsā, kaut arī populāras ilustrācijas reizēm rāda pretējo.

Baltkrūtainais ezis ir bieži sastopama suga. Nav aizsargājams.
Brūnkrūtainais ezis ir maz pētīta suga, nav pietiekamu datu par tā izplatību.
Aizsargājams.