Latvijā bebrs bijis plaši izplatīts, bet XIX gs. suga tika izmedīta pilnībā. Bebrus atjaunoja, 1927. gadā tos ievedot no Norvēģijas, bet 1952. gadā – no Voroņežas (Krievija). 1960. gados sākās bebru ieceļošana no Baltkrievijas un Lietuvas. Mūsdienās bebru Latvijā ir daudz, to skaits ir stabils ar tendenci pieaugt.
Nav aizsargājams. Nelimitēti medījams dzīvnieks.

Bebrs ir lielākais grauzēju kārtas pārstāvis Latvijā. Tā sarkanīgo zobu klāsu veido lielā dzelzs savienojumu klātbūtne zobu emaljā, kas nodrošina bebra zobu stiprību.

Apdzīvo lēnas upes, vecupes, dīķus un ezerus ar lapu kokiem un krūmiem krastos un piekrastes augiem un ūdensaugiem.
Aktīvs visu gadu krēslas stundās un naktī. Bebrs grauž kokus, būvē aizsprostus un applūdina teritorijas, kurās apmetas uz dzīvi. Ja ūdenstilpes krasti ir stāvi, bers krastos rok alas, un mājiņas nebūvē.  Vietās ar zemiem krastiem būvē mājiņu no kokiem un dubļiem.
Dzīvo ģimenēs, kuru apmetnes aizņem 0,5–1,0 km garu ūdenstilpes posmu ar 20 m platām piekrastes joslām. No centrālās ūdenstilpes veido barošanās kanālus, pa kuriem transportē sagrauztos zarus un bēg briesmu gadījumā.  Partneri dzīvo kopā, kamēr viens aiziet bojā. Aprīlī vai maijā piedzimst 3–5 mazuļi.
Dzīves ilgums līdz 19 gadiem.

Bebra ēdienkartē ir tikai augi. Tas ēd vairāk nekā 300 sugu lakstaugus un kokus. Barībā lieto koku zarus, lapas un mizu, bet ne koksni. Rudenī bebrs gatavo barības krājumus ziemai.

Grauzēju kārta Rodentia
Bebru dzimta Castoridae