Grauzēju kārta Rodentia
Vāveru dzimta Sciuridae

Pamatbarība ir koku, pārsvarā egļu un priežu, sēklas. Labprāt ēd arī riekstus, zīles un ogas – avenes, mellenes, brūklenes, kā arī sēnes. Ēd arī koku jaunos dzinumus un mizu, melleņu un brūkleņu lapas. Ja pamatbarības nepietiek, vāveres mēdz ēst kukaiņus, galvenokārt skudru kūniņas, putnu olas un mazuļus.
Rudenī celmu spraugās, starp koku saknēm, dobumos vāvere veido barības krājumus ziemai.

Sastopama dažāda veida mežos un kultūrainavā.
Veikli skraida un kāpelē pa kokiem. No koka uz koku lec 4–5 m tālu, bet starp kokiem pa slīpu trajektoriju noplanē 10–15m. Tad aste kalpo par stūri.
Vāvere ir aktīva visu gadu, bet ziemas un vasaras aktivitāte atšķiras.
Ziemā tā kļūst mazāk aktīva, barību meklē tikai dienas vidū.Vasarā vāverei parādās divi aktivitātes periodi, kad ir vēsāks, uzreiz pēc saullēkta un neilgi pirms saulrieta.
Vasarā vāvere dzīvo ģimenē, bet ziemā – parasti pa vienai.Vāveres teritorijas lielums atkarīgs no barības daudzuma dzīvesvietā. Skrajākos mežos teritorija ir 5–6 ha, bet biezākos un ar barību bagātākos mežos – ap 2 ha.
Vāveres riesto marta vidū vai beigās, siltās ziemās pārošanās sezona var sākties jau decembrī. Latvijā pārsvarā ir viens vai divi metieni gadā. Pirmie mazuļi piedzimst maijā – jūnija sākumā, bet otrie – jūlija beigās – augustā.
Vienā metienā piedzimt 3–4 mazuļi.  Jaunie vāverēni, kad kļūst patstāvīgi, apmetas uz dzīvi netālu no dzimtās ligzdas. Parasti vāveres dzīvo aptuveni trīs gadus.

Ja nepietiek dabisku dobumu, vāveres veido midzeņus pašas. Tie ir lodveida, ar zaru karkasu, izklāti ar sūnām un sausām lapām. Galvenā ieeja ir izveidota midzenim sānos, bet pie paša zara ir izveidota mazāka atvere – “avārijas izeja”, pa kuru aizbēgt briesmu gadījumā.  Vāveres bīstamākais ienaidnieks ir meža cauna.

Izplatīta visā Latvijas teritorijā.
Nav aizsargājama.