Indomalajas zooģeogrāfiskais apgabals aptver Dienvidaustrumāziju, Šrilankas un Taivānas salu, kā arī Malajas arhipelāgu. Indomalajas apgabala ziemeļu robežu veido Himalaju dienvidu nogāzes, bet dienvidos to no Austrālijas apgabala atdala tā sauktā Valasa līnija, kas iezīmēta starp daudzo salu grupām pusceļā starp abiem kontinentiem.
Indomalajas apgabala kontinenta daļai raksturīgi gan sausi zālāji un krūmāji – savannas, gan tropiskie lietus meži, bet ziemeļaustrumos arī mērenās joslas meži. Apgabalā ietilpstošās salas klāj tropiskie lietus meži, kurus daudzviet izspiež kultūrainavas.
Sākot ar miocēna laikmetu (pirms 19 miljoniem gadu) Indomalajas apgabals periodiski ir bijis saistīts ar Āfrikas kontinentu. Tas palīdzēja plēsējiem, cūkām, vēršiem, antilopēm, arī kāmju dzimtas grauzējiem pāriet no Āfrikas uz Āziju. Tomēr vēlākā Sarkanās jūras, kā arī tuksnešu zonas izveidošanās Vidējos Austrumos (pirms 3 miljoniem gadu) izolēja šo abu kontinentu faunu.