Kukaiņēdāju kārta Insectivora
Ciršļu dzimta Soricidae

Ūdens kukaiņi, tārpi, gliemeži, reizēm zivju mazuļi, vardes. Ēd arī sauszemes kukaiņus, gliemežus, sliekas.
Medī ūdenī, bet medījumu apēd krastā.
Diennaktī apēstās barības svars līdzvērtīgs pusei no paša masas.

Apdzīvo šauru joslu ūdenstilpju slīkšņainajos krastos.
Rok alu pats vai izmanto citu dzīvnieku alas un dabiskas slēptuves. Labi peld un nirst, zem ūdens skraida pa gultni, meklēdams barību. Ienirst uz 3–25 sekundēm.
Astes apakšpusē cieti mati veido ķīli, kas noder peldot. Arī gar pēdu un pirkstu sāniem aug cieti mati, kas aizstāj peldpleznas.
Ūdenscirslim ir asa smaka, ko izdala muskusa dziedzera sekrēts, ar kuru dzīvnieks iezīmē teritoriju. Daudzi plēsīgie dzīvnieki tos nokož, bet smakas dēļ neēd. Aktīvs visu gadu un visu diennakti.
Dzīvo pa vienam, un aizstāv savu teritoriju.
Teritorija ir 60–80 m2 piekrastē vai 20–30 m2 uz sauszemes.
Gadā 1–2 metieni, katrā 6–8 mazuļi.
Dzīves ilgums 1–1,5 gadi.

Lielākais Latvijas cirslis.  Lielais ūdenscirslis ir indīgs, tas ļauj viņam uzveikt lielu medījumu. Siekalās no zemžokļa siekalu dziedzera nonāk neirotoksiska inde, ar kuru paralizē medījumu. Cilvēka ādu lielais ūdenscirslis pārkost nespēj.

Sastopams nevienmērīgi. Latvijā suga maz pētīta.
Aizsargājams: Ministru kabineta noteikumi Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”.