Viena no putnu migrāciju pētījumos biežāk izmantotajām metodēm mūsdienās ir satelītraidītāji. Tie spēj uztvert globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) vai Argos sistēmas satelītu signālus, kas ļauj noteikt to atrašanās vietu (ģeogrāfisko platumu un garumu), kā arī atkarībā no modeļa sarežģītības – augstumu virs jūras līmeņa, gaisa temperatūru, kustības ātrumu un citus parametrus. Šos raidītājus putniem parasti piestiprina uz muguras ar īpašu cilpiņu palīdzību kā tādu nelielu mugursomu.
Satelītraidītāju galvenā priekšrocība ir spēja noteikti precīzu putna atrašanās vietu ilgākā laika periodā (izsekot, kā tas pārvietojas), ko nespēj neviena cita pētniecības metode. GPS precizitāte mūsdienās ir ļoti augsta un var darboties vien ar dažu metru kļūdu, kas ļauj iegūt ļoti augstas detalizācijas informāciju par putna gaitām. Šo informāciju vairākums raidītāju spēj automātiski pārraidīt tiešsaistē, izmantojot mobilo sakaru tīklu, un pētnieks var sekot putna maršrutam no sava datora, atrodoties jebkur pasaulē, taču vienkāršāki modeļi šo informāciju var uzglabāt tikai ierīces iekšējā atmiņā. Tātad, lai iegūtu datus, pētniekam putns ir jānoķer vēlreiz un tos nepieciešams lejuplādēt manuāli. Satelītraidītāju darbības ilgums ir atkarīgs no izmantotā enerģijas avota. Ir modeļi, kas darbojas uz baterijām, ko nav iespējams atkārtoti uzlādēt, un to darbības laiks līdz ar to ir limitēts – vidēji līdz vienam gadam. Tiesa, pēdējos gados, tehnoloģijām attīstoties, daudz izplatītāki ir kļuvuši satelītraidītāji, kas darbojas uz saules baterijām. To mūža ilgums ir gandrīz neierobežots un var kalpot visu putna dzīves garumu. Lai arī satelītraidītāju izmērs ir kļuvis daudz mazāks un tie ir vieglāki salīdzinājumā ar to ēras pirmsākumiem, tieši izmērs joprojām ir galvenais to trūkumus. Tiek pieņemts, ka raidītāja svaram nevajadzētu pārsniegt 5 % putna ķermeņa masas, un, lai arī jau pašlaik ir pieejami risinājumi, kas ļauj izmantot raidītājus, kuru svars ir tikai 4 grami, pat tik viegli raidītāji ir pārāk smagi, lai tos izmantotu vairākumam izmērā sīko zvirbuļveidīgo putnu sugu, kuru svars daudzos gadījumos ir vien 10 līdz 50 gramu. Otrs satelītraidītāju trūkums ir to cena – viena raidītāja cena var sasniegt pat vairākus tūkstošus eiro, kas ir daudzas reizes dārgāk nekā citas pētniecības metodes.
Latvijā satelītraidītāji sekmīgi ir izmantoti melno stārķu, zivjērgļu, mazo ērgļu, ziemeļu gulbju, lielo dumpju un citu putnu sugu pētniecībā.