Kārtas nosaukums cēlies no grieķu valodas: cheir – roka un pteron – spārns.
Sikspārņi ir vienīgie zīdītāji, kas spēj lidot, un tiem ir vairāki pielāgojumi lidošanai:
– apakšdelma, delnas un pirkstu (izņemot pirmā pirksta) kauli ir pagarināti un savienoti ar plānu un elastīgu ādas lidplēvi. Pirmā pirksta pēdējā falanga ir brīva un nobeidzas ar asu nagu. Lidplēve stiepjas gar ķermeņa sāniem līdz pakaļkājām. Arī pakaļkājas ar asti savieno plēve, kas lidojuma laikā darbojas kā stabilizators, bremze, un kurā uztver medījumu.
–  pakaļkāju uzbūve ļauj guļot karāties ar galvu uz leju. Pirkstos ir cīpslas, kas karājoties savelk pirkstus un nagus.
 –  kauli smalki un viegli.
Lai krēslā un naktī spētu droši lidot, orientēties un atrast barību, sikspārņi izmanto eholokāciju. Ar muti viņi raida ultraskaņas signālu sēriju, un pēc atbalss uzzina, kur atrodas priekšmets un cik tas liels. Pēc atbalss nosaka arī priekšmeta virsmas raksturu – tā ir gluda vai nav. Biezus matus un vilnu, kas slikti atstaro skaņas signālus, sikspārņu eholokators nespēj konstatēt. Tāpēc daudzu naktstauriņu, kas ir sikspārņu barība, ķermenis ir pūkains.
Savā starpā sikspārņi sazinās cilvēkam dzirdamo skaņu diapazonā.
Visi sikspārņi, kas dzīvo Latvijā, pārtiek galvenokārt no kukaiņiem. Lielākus kukaiņus sikspārnis apdullina ar spārna sitienu, un uzķer astes plēvē.
Ziemu Latvijas sikspārņi pavada ziemas guļā pazemes mītnēs pie mums, vai aizceļo gulēt uz siltākām zemēm.

Netraucē sikspārņus ziemā!

Ziemā sikspārņi iegrimst tik dziļā guļā, ka neparedzēta pamodināšana var kļūt liktenīga.
Ziemā sikspārņiem lidojoši  kukaiņi nav pieejami, tāpec šie dzīvnieki  uz 5– 6 mēnešiem ieslīgt ļoti dziļā, letarģiskā miegā.
Ziemā šo dzīvnieku ķermeņa temperatūra ir tikai dažus grādus augstāka par apkārtējās vides temperatūru. Arī sirds pukst lēnāk: no aktīva sikspārņa 420 sitieniem minūtē tā samazinās līdz 8 – 9 sitieniem minūtē, elpošana kļūst lēna un neregulāra. Tomēr ik pēc trim – četrām nedēļām sikspārņi no dziļā miega pamostas un izstaipās.
Lai gan sikspārņu ziemas miegs ir ļoti dziļš, tie ir jutīgi pret traucējumiem, un mostas no skaņas, gaismas vai temperatūras izmaiņām. Jebkura šāda ārpuskārtas pamošanās iztērē sikspārņa uzkrātās rezerves, un ziemā bieži traucēti sikspārņi pavasari var nesagaidīt.
Kad pavasarī sikspārņi ziemas mītni atstāj, to ķermeņa temperatūra paaugstinās un sirdsdarbība aktivizējas.
Vasarā aktīvu sikspārņu ķermeņa temperatūra ir ap +36oC, bet vēsākās dienās, uzturoties mītnēs, tie pazemina ķermeņa temperatūru, bet ne tik ļoti kā ziemā.