Plēsēju kārta Carnivora
Suņu dzimta Canidae

Pārtiek no augu un dzīvnieku valsts barības. Medī nelielus dzīvniekus: grauzējus, zaķus, rāpuļus, vardes, zivis, kukaiņus, putnus, kuri dzīvo uz zemes un to olas. Var ēst arī kritušus dzīvniekus. Uzreiz neapēstā barība tiek paslēpta aprokot, un vēlāk pakāpeniski apēsta.
Apdzīvotās vietās apmeklē atkritumu izgāztuves un konteinerus.

Zeltainais šakālis ir pielāgoties spējīgs dzīvnieks, kas dzīvo dažādos biotopos. Tas ļauj ieņemt arvien jaunas dzīvesvietas. Sastopams mežos, lauksamniecības zemēs, piepilsētās.
Mūsdienās zeltainā šakāļa kustību uz ziemeļiem un ieviešanos jaunās teritorijās sekmē ceļmalas ar nobrauktajiem dzīvniekiem, kā arī atkritumu izgāztuves, kas apgādā dzīvniekus ar barību. Dzīvo monogāmos pāros, bet katram pārim var būt viens vai divi pieauguši pēcnācēji  –„palīgi’’–, kas dzīvo kopā ar vecākiem gadu pēc dzimumbrieduma sasniegšanas, un palīdz aizsargāt un barot mazuļus.
Šakāļu ģimene medī kopīgi. Mazuļus un to māti baro ar atrītiem gaļas gabaliem.
Savā starpā sazinās gaudojot.
Cilvēku apdzīvotās vietās aktīvi ir naktī, citur – daļēji arī dienā.
Dzīves ilgums ap 8 līdz 10 gadi.

Latvijā zeltainais šakālis pirmoreiz nomedīts 2013. gadā Zemgalē. Ziemeļu teritorijās, arī Latvijā šakāļi pēc izskata atšķiras no dienvidniekiem – tie vairāk līdzinās vilkiem un pa gabalu viegli sajaucami ar to jaunuļiem. Uzskata, ka šakālis Latvijā ienācis caur Ukrainu un Baltkrieviju.

Latvijā invazīva suga, kas apdraud ekoloģisko līdzsvaru, tāpēc atļaut medīt bez ierobežojuma. Nav aizsargājams.